Jāņu ielas 1.daļa jeb Jāņu dienā Jāņiem grūti jeb Brauciet uz Kabili ar autobusu

Labdien, manu mazo lasītāj!
Šoreiz būs tāds pagarāks, bet ne mazāk aizraujošs stāsts par Jāņu dienas un 25. jūnija piedzīvojumiem. Brīdināti jau bijāt. Tā kā nav iemesla izbrīnam. :) Dzerams, ka tekstuālā veidā izdosies nodot piedzīvotās emōcijas un pārdzīvojumus Nebūt ne vieglajā ceļojumā.

Ievadam

Saullēkts bija sagaidīts, pačučēts arī. Ir pienācis Jāņu "rīts". Ja pavisam precīzi, pļukstens tuvojās pusdienlaikam, un ir jāsāk taisīties. Gan Ivonnai ar Mori, gan jūsu padevīgajam skribelētājam. Svinēšana ir atstājusi pēdas, gan uz pēdām, gan arī sejā un pat vēl dziļāk - galvā. Kāds tur brīnums - aļāks bija plūdis aumaļām. Viss kā parasti.
Vidēji ūdīgo pašsajūtu veiksmīgi sāk nomākt Babuļas gatavotais vistas buļjōns ar mājās gatavotām nūdelēm uz olu un miltu bāzes. Par nožēlu jāatzīmē, ka nūdeles tika atstātas, un tika izstrēbts tik gardā viruma šķidrā komponente.

Uz Ventspili

Klāt pļukstens divi, un ir jau ieradies Baibonis, kurš vienus vedīs uz Talsu auteni, bet otrus, vārda dienas dāvanas ietvaros, uz Ventspils šoseju. Pa ceļam tiek iebraukts bencīntankā, kur tiek atstāts viss liekais balasts, taču uzpildīti smēķu krājumi. Nepaiet ne 10 minetu tiesa, kad jau ar paceltu īkšķīti tiek mēģināts stādināt mašīnas. Kā jau zināms, nav ļaunuma bez labuma, un iesāktais smēķis tiek noziedots Ceļu Dievam, jo jau ietraušos trešajā mašīnā ar visai iedeguša un sportiska pusmūža vīra mašīnā. Tālāk jau viss kā parasti. Uzvedinoši jautājumi, atbildes, un viss jau ir noskaidrots - no kurienes, kādā sakarā un uz kuda. Neliels mirklis apbrīnas, un jau esam Ventspilē, un nu jau es klausos īsu ekskursu par vietējo miestu, kur kas atrodas, kur kādas ļaužu kastas mitinās, ka šis ir slavenais Ventspils bruģis, ka Tētiņam piederot 56% bruģēšanas kompānijas, un ja jau Rīgā ceļot bibliotēku, tad Tētiņš ir uzcēlis vienu centrā, bet otru Pārventā. Ar bērnu laukumiem esot līdzīgi. Nav tā, ka nebūtu interesanti, bet vairāk par "ahā", mhm", "ō" un "jauki" izspiest nesanāk. Moš tāpēc, ka joprojām jūtu savu mazo mājas peregariņu.
Nezinu, vai tas bija labdarības žests, pa ceļam vai Ceļa Dieva ziedojuma rezultāts, bet tieku aizvests līdz pat pirmajam ceļojuma mērķim. Kopvērtējumā no visām, šī Jāņa iela ieņem Visneizteiksmīgākās balvu. Jaunais mijās ar veco, zaļums ar cementbruģi un privātmājas ar pašvaldības ēkām. Taču pat šis nespēj pārsteigt. Nav odziņas.

Uz Kuldīgu

Tālāk ceļam jāved uz Kuldīgu. Taču pagaidām nepatīkamākais pārsteigums sagaida autōbusa pieturā, kurā ir visu busu saraksti, taču nav Nr.9, kurš ir vajadzīgs, lai tiktu laukā no pilsētas. Tiek nolemts iet uz netālu esošo autōostu, kur iegādāta biļete uz Kuldīgas autōbusu, vaseris, Roltōns, maizīte un dažas dešeles, kuras smok somā vēl šobaltdien. Taču, lai dzīve par aveni neliktos, biļete tiek iegādāta tikai līdz Vārvei - gana tālu, lai laukā no miesta, bet tomēr lai paliek stopēšanas prieciņš. Pa ceļam uz auteni tiek arī sastaps vietējais iedzīvotājs, kurš stostīdamies izsit pāris smēķus un stāsta, kur dzīvo, noprasa, no kurienes esmu, makten nobrīnās un pārprasa, vai tiešām esmu viens, un vēl no Rīgas?! Ceļi šķirās, taču ne uz visiem laikiem. Autoostā gaidot busu šams parādās atkal. He he - ir samedīts Walterīša bamslis, pārprasīti atkal visi svarīgie jautājumi un nostreļīts vēl viens smēķis. Nu lai jau šim iet labumā. Dzīvesstāsts tiek papildināts atceroties laikus, kad strādāts krastmalas Lidiņā un dekorēti ēdienšķīvji. Neesot gan labi paticis, bet tomēr k-kas ticis darīts. Emōcijas ar  bimbu komplektā par bijušajiem laikiem ņem virsroku. Tā nu mans kāpj busā, bet sastaptais iedzimtais pamests autōostā raudot, vārda vistiešākajā izteiksmē, ar Walterīti vienā, bet manu smēķi otrā rokā.
Vārve. Pēc aizbraukšanas un pačurāšanas, pārdesmit minūšu laikā apstājas mašīna, kuras vadītājs jau ir paķēris pārīti. Mašīnā bezbēdīgi skan Russkoje raģio un tiek paziņots, ka braucam tikai līdz Zīru pagriezienam. Nu neko darīt. Neļaujoties panikai, aizbraucam un trijatā tiekam palaisti zaļā pļavā. Pēc izkāpšanas noskaidroju, ka šamējie laiž uz mājām, uz Saldu, net no viņu puses atkal ir kārtējais mazais izbrīns pēc mana maršruta izklāsta.

Nodomāju, ka neies taču maisīties viens otram pa kājām, un izlemju čāpot lēnām uz priekšu. Pāris kilometru tālāk, kad jau ir apskatīta jaunā 330kV līnijas būvniecība, tieku uzņemts baltā bulku vāģī, kuras vadītāja ar nožēlu paziņo par to, ka garām pabraukusi pārītim, taču mašīnā neesot vietas diviem. Tas arī tiesa, jo aizmugurējā beņķī sēž pieklajīga auguma, ap gadiem 9iem puika, kura burbulēšana stereotipiski liecina par nelielu neveiksmi ar garīgo attīstību (pēc šī teksta gan laikam nonākšu ellē). Uzzinu par to, ka viņa brauc uz Saldu, bet ziedoties pārīša sakarā vairs nav iespēju. Uzzinu arī par pārcelšanos no Saldus uz Ventspili un vietnieka apmācīšanu pastā, kurš paliks kārtot lietas viņas prombūtnē. Atkal nemanot ir pienākusi ārā kāpšana Ganību/Planīcas ielu krustā un ~pl.18:30. Sazvanīta Ivonna abpusējai atskaitei, un atkal čāpošana. Nonākot vajadzīgajā vietā ar tefelōna GPS palīdzību, tiek konstatēts, ka šī Jāņa iela viennozīmīgi ieņems Vispārsteidzošākās ielas statusu, jo pat sastapts vietējais cilvēks paziņo, ka te, kur mēs stāvam nekādas ielas nav. Nu nevaru nepiekrist - Jānis ir, bet ielas nav. Vienā galā zaļa pļava, bet otrā zīme, ka caurbraukt nedrīkst un privātmājas. Lai vai kā - ček.

Uz Kabili

"Ūdeni!" nodomāju, un dodos haš-divi-ō meklējumos, kurš arī tiek rasts Pilsētas laukuma Top! veikalā. Iemetot aci kartē, saplānojās ceļš laukā no pilsētas un uzņemts kurss. Vecpilsēta pie vecā tilta ir vienkārši izrakņāta ceļu labiekārtošanas darbos līdz nelabumam. Tāpat nākamais pārsteigums sagaida arī aiz vecā tilta, kur Stendes iela visā garumā ir vienkārši uzsprāgusi, piepalīdzot ceļubūves tehnikai. Ar to viss vēl nav cauri - uzticīgie zandaļi grib atmesties. Par laimi, paši sev, ne īpašniekam. Nu neko darīt. Jāiet ārā uz šosejas Tukuma virzienā.
Viss jauki. Saule pārāk nekarsē, asfalts nav izkusis un garāmbraucošās mašīnas dod cerību, ka uz jaunuzlietā asfalta varētu veikties tīri labi. Tai pašā laikā vakarā Kabilē būt arī nav īsti nekāda iekāriena, jo kur tad palikšu pa nakti? Līdzi taču tikai gulītis, fōlijpaklājiņš un telts ārējā kārta. Pāc pāris kiļiem ceļa malā pavīd 1.5stāvu guļbaļķu jaubūve. Hmm... Varētu skvotot, bet vēl jau ir krietns laiks ko pastaigāties. Tā arī tiek tai paiets garām un uzņemts sprauns temps Kabiles virzienā. Viss tiek aplūkots kā potenciālās naktsmājas - siena ruļļu sakopojumi, krūmeļi un pat telts kādas mājas pagalmā. Ne viens arī nestājās. Vistuvākā mašīna priekš pabraukāšanās bija tik viens auģiks, kura īpašnieks uzskatīja par vajadzīgu nobraukt makten tuvu jūsu padevīgajam skribelētājam. I viss. Prātā dziesmu "Sveika Murmastiene, dzimtā pilsēta" no Two Old Babies repertuāra un par kaiju, noskumušu dvēseli un zelta ugunīm ir nomainījusi "Ir vakars vēls". Par laimi tik lietus nelīst.
Jau vēls. Krustojums. Zīmes Kuldīga 10, Kabile 17, Segļi 11. Pietiks. Pamestas mājas arī turpat. Arī vienas vizuāli apdzīvotas Bet tomēr k-kā neomulīgi. Atkal sazvanīta Ivonna par kursējošiem busiem uz un no Kabiles un uzņemta informācija un izdarīti secinājumi, ka jāčuč tepat. Pamestās mājas tiek izbrāķētas un ieiet Laimu māju pagalmā.

Svaigs satelītšķīvis un karoga stiprinājums ar lentītēm Latvijas karoga krāsā vieš uzticību izvēlei, pārliecību veiksmīgai nakts pavadīšanai un atsaucīgu cilvēku klātesamībai. Dzīvojamās mājas apgaita un logu klauvēšana iedzīvotājus gan neuzrāda, taču sagatavotais teksts un, pašaprāt, miermīlīgais izskats iedrošina palikšanu zem krūma pagalmā.
Sacīts darīts. Nedaudz pārtikas, tepiķīša ar gulīti izklāšana un ietīšanās telts virskārtā. Ir sagaidīta stunda pirms pusnakts.

Nakts. Jāsaka godīgi - šādu afēru vienatnē ar nakšņošanu "da pofig kur" uzņēmos pirmo reizi. Moš tāpēc arī miegs caurs, dzirdēta katra mašīna, kura brauca garām, apdullinoša varžu kurkstēšana un odu mākonis, kurš lavījās zem virskārtas katru reizi, kad griezos uz otriem sāniem. Poh. Būs jau labi.
Pēc 4 stundu relatīvas gulēšanas, uzlecu kājās un paziņoju sev, ka pietiek.com. Tā arī bija. Miegu bija nomainījis mundrums, varžu kurkstēšanas aizkritušas ausis un odu nozīstas kājas, kuras bija pasprukušas ārā no migas. Atkal uzkosts, aizsūtīts sms uz mā un atkal ceļā, rēķinot, kā ir jāiet, lai paša spēkiem tiktu līdz Kabilei, apstaigātu ielu un paspētu uz Liepājas busu līdz Aizputei pl.8:55, jo vēl vienu reizi šo ceļu mērot paša spēkiem nebija nekāda iekāriena.


Kilometrs pēc kilometra, mežu nomaina izcirtums, izcirtumu nomaina mežs. Gods, kam gods - jaunais asfalts ir pateicīgs kājām. Pagaidām. Klusībā pie sevis pazib doma - ja jau esmu pamodies, un putni arī treļļo, cikos sāk mosties mašīnas, lai dotos savos medību laukos. Neesmu pētījis vecu ceļu klājumus, bet vardīšu, čūskiņu un grauzēju roadkill'a pēdas ir pamanāmas visai bieži. Sastopu arī kādu lielāku ekzemplāru, kuram nav paveicies. Neesmu nekāds SīEsAi, bet pāris bildes tiek uzņemtas.

Atkal km pēc km. Zīme, kura liecina, ka Renda ir tikai 17km attālumā. Taču pieturā šķiet, ka kāds sēž. Pieeju tuvāk. Tiešām! Sēž arī! Sīkums, bet patīkami, ka ka ne tikai es esmu nakšņojis šajā pamestajā nostūrī.

Ceļa malā parādās zīme. Pieiesim tuvāk. Njā... Jautri - zīme vēsta, ka mājas ir ar nosaukumu Rūpju kalni. Pieredze šajā ejamposmā rādījusi, ka zīmēs norādītais piepildās ar kavēšanos - busa pietura Egles, kad egles pēc lapukoku meža parādās tik pēc kāda laiciņa. Ar Dunduru pieturu ir tāpat. Arī te nav ilgi jāgaida. Jauko asfaltu ir nomaina izcili pretīgs, no kura lien ārā zvirgzdi un šķembas ar šķautnēm uz augšu, kuras ir jūtamas pat cauri apaviem. Neko darīt grafiks ir jāievēro. Tādēļ jau tempu nemazinās.
GPS rāda, ka palikuši ir tikai 3.5km līdz Jāņu ielai, kad BEIDZOT apstājās parketnieks, kurš nogādā līdz Kabiles centram.
Miesta nosaukums ir visai likumsakarīgs - pieturā uz darba vietām vedošos transportus gaidošie indivīdi kabina ko nu kurais. Satiktā Zelma, dzimusi Ozoliņa, paziņo, ka te tādas Jāņu ielas nemaz nav. Taču pēc sapazīšanās rokasspiediena tieku apsveikts izbijušajā vārda dienā. Paldies, protams!
Noietie 25km pēc kārtas ar 4 h atpūtu pa vidu un ~13 kilogramiem uz muguras (zīmīgs cipars, ne?) ir pamatīgi piedzinuši kājas un nogalinājuši pēdas. Bet nekas. Ir sasniegta Vislaucinieciskā Jāņu iela. Kāpēc, jautāsiet? Elementāri Mendelsōn! Iela ir, bet adresēs nevis numuri, bet māju nosaukumi.

Uz Aizputi

Laiks ir iedzīts. Par to prieks. Varēs atpūtināt kātus. Par to arī prieks. Un līdz busam ir vairāk nekā stunda. Tiek sagaidīta vietējās bodes augšāmcelšanās - Kabiles kabinātāji iekabina maišeļos dienišķos pivčus, no kuriem daļa jau tiek izkabināta piečā. Man arī veicās - vienā bodē iegādāju vaseri, otrā piekabināt tefelōnu uzlādēties.
Buss arī klāt. Rīta rosme arī liek par sevi manīt. Pēc snaudiena jau klāt ir Kuldīga. Kāds var pateikt, kādēļ ir jātaisa 20min gaidīšanas pauze? Lai sagaidītu kādu citu busu un tauta var paspēt pārsēsties? Nu moš.
Sveika Aizpute, Afja pilsēta! Saulainais un skaņais rīts, skaņais rīts! Tieši ar tādu tekstu izkāpju Aizputē. Kāti jau sākuši krietni sāpēt. Bet pēc nelielas ielocīšanas ir jau ciešamāk. Tadā ta datatā! Esmu Vispievilcīgākajā Jāņa ielā šajā ceļojumā. Vietējais garāmgājējs uzsauc, lai viņu nefočējot, un saņemot piekrītošu atbildi, vienojamies kopīgā ierēcienā. Patīkami. Tiešām. Kārtīga mazpilsētas iela, kura neliek par sevi vilties. Ir iespēja gan arhitektōniski, gan arī tāpat vien pamielot acis.






























Uz Pirmajiem Dubeņiem

Rādās, ka melnā strīpa stopēšanā ir beigusies un Afanasijs ir saņēmis un nodevis tālāk manis raidītās vibrācijas par sāpju pārņemtu ākstu, kuram jātiek līdz Grobiņai. Tobrīd neizlasītajā Anetes tvītā par A9 remotu un satiksmes pācelšanos ir liela daļa taisnības, un tieku paņemts tieši tādā mašīnā, kuras vadītājs ir pārņemts ar kultūrvēsturiskām štellēm. Kāpēc tā šķiet? Tāpēc, ka redzot kādu māju vai iebraucamo ceļu, skats tiek pievērsts tai vieta, un sadursme no pretībraucošās mašīnas tiek novērsta ar spēju pārvietošanos atpakaļ savā braukšanas joslā. Un vēl arī sajūsmināts stāsts par to, ka OBLIGĀTI ir jāapmeklē Kazdangas pils komplekss.
Grobiņa. Bārtas iela. Nekas īpašs. Jau esmu samierinājies, ka neviens nestājās. Bet papildus Saulei silda doma, ka drīz nāks Kalētu buss, ar kuru tikšu līdz Pirmajiem Dubeņiem. Tā arī notiek. GāPēeSs rāda, ka esmu tuvu, karjers blakus arī par to liecina, un iegriežos ceļā ar norādi uz Skujiņām. Jau gan kurie vietējie  Grobiņas pieturā ir jau paziņojuši savu skeptiskumu par Jāņa iela esamību tajā rajōnā, taču neies jau neticēt kartogrāfiskajam materiālam.
Vis"dāčīgākā" iela. Mazdārziņi ar ziemas dzīvošanai pielāgotām, dažādu arhitektūras paraugu mājām abās ielas pusēs. Tiek manīts arī viens leksuss, kurš ir lepni pabraucis garām īkšķītim Grobiņā. "Nu i mudaks!" tiek nodomāts "Lai viņam dzīvē..." utt. Tāpat arī manāmi, deviņdesmit grādos salīkuši rosīgi cilvēciņi, lai rūpētos par rudenī vācamajiem un burkojamiem ogurcāniem un citām drāzeņsugām.



















Uz Grobiņu

Īss bij' prieka brīdis. Atkal neliela pastaiga, un te nu seko lielākā vilšanās pasākumā - Dubeņu karjera Z galā bija piestājusies Red Bull mašīna ar skuķiem. Apkārt neviena cilvēka. Attālums gan pieklājīgs, taču ērgļa acs mana aizdomas, ka pelde norisinās bez kupaļņika augšiņas. Pāris mašīnas jau bija pabraukušas garām, jau biju izvilcis jauniegādāto 18x zūmSamsungziepjutrauku, īkšķītis reflektīvi pacelts, un tieši (ne)vajadzīgajā brīdī apstājās mašīna atpakaļ uz Grobiņu. Nu neko darīt. Ierāpos. Nedaudz škrobe gan parāva, kad garāmbraucot manas aizdomas par pusplikni apstiprinājās, taču to kompensēja šoferīša iniciatīva, aizvedot mani līdz Grobiņas Jāņu ielai. Pa ceļam gan nedaudz izlikos par šlangu un pētot karti tefelōnā ļāvu šoferītim, kurš savā laikā bija Krājbankā šeptējies un braukājis pa visu Kurzemi, prasīt vietējiem, kur ir mani īnteresējošā iela.
Priekšpēdējā! VisMārupīgākā iela. Absolūti vienveidīga. Privātmājas, iekopti zālāji, pusapdzīvota celtne, kur var manīt, ka īpašnieki nav atguvušies no lielķezas. Gribētos gan uzrakstīt par šo vietu ko vairāk, bet nesanāk. Taču uz Visneizteiksmīgākās titulu te arī gana tālu. Mārupīgi, iespējams, pat baltezerīgi, bet ne tā kā Ventspilneizteiksmīgi.



Uz Liepāju

Priecē tas, ka līdz deviņsimtkurātur busa uz Liepāju galapunktam nav tālu. Un kā izrādās nav arī ilgi jāgaida - tik kāda sestā daļa stundas. Ierāpjos busā. Atkal lūziens, bet uzmundrina mazgadīgu tuneļausaiņu kompānijas sadzīves peripētijas ar vienu beibi uz visu baru. Tas nu tā.
Liepāja. Viskontrastējošā un pēdējā apmeklējamā iela. Spīķeru ēku šaurejamā šķirba pēkšņi pārvēršās transformatōra fasādē, rimčika rampas un piecstāveņu sajaukumā. Nu kontrastaināk ņekuda.

Viss. Ir pagājušas 24 stundas un 50 minūtes kopš izbraukšanas no Dundagas, sazvanīts viens no diviem pusbrāļiem Kārļiem un pāri palicis lērums laika dušai, aliņam, peldei jūrā, kārtīgai pārtikai un Siguldas ielas mājas pārvaldniecei mani noturēt par mājas dzīvokļa iemītnieku. :)

Kopsavilkums

Kopējais maršruts ~340km, no tiem ~lērums nokājoti un ~lielāks lērums nobraukti ar sabiedrisko transportu, kurā notērēti tieši Ls 3.50. Kā jau minēju, somas vidējais svars ~13kg, nomesti ap 3kg dzīvsvara.
Brīnos, kādēļ Jāņa un Jāņu ielas ir īsas un tik maznozīmīgas kopējā pilsētas ainā? Visi piekritīs, ka tas taču ir tik lepns vārds un vēl lepnāki svētki. Nu dīvaini. Maigi izsakoties. Pētījumi, protams, turpināsies, bet uz radikālām izmaiņām ārpus Kurzemes īsti neceru.

Labi pietiks. Iešu izkrāmēt no somas Ventspilī iegādātās dešeles. :)
Ļ.