Var būt Tu, kurš joprojām turpina būt ziņkārīgs saistībā ar lietām, kas notiek ar Tavu padevīgo gānītāju, būsi pamanījis, ka Jaunā gada priekšvakara priekšvakarā biju plānojis atkal pabraukāties pa mūsu skaisto, nesniegoto zemīti piedzīvojumu un Jāņa ielu meklējumos.
Tas tad arī notika.
Kā allaž viss sākās ar nelielu stresa piedevu. Ja jau pat Ouvertaima Guntis saka, ka nav jāzaudē panika, tad nu tiešām nav pamata neticēt savulaik Brentes kunga izdomātajai atziņai. Viss rezultējās mantu samešanā somā jau iepriekšējā vakarā.
Uz Jelgavu...
No rīta, pēc rumpja un tam pieguļošo daļu tehniskās apkopes, ceļš raiti veda uz autoostu, lai paspētu uz busu uz Jelgavu astoņos pļuksteņos un 10 minetos. Viss jau būtu jauki, ja vien šo rindu autōrs būtu pienācīgi apkopis arī redzes aparātu un konstatējis, ka šis laiks skar Dobeles mikriņu, kurš iet caur Jelgavu un atiet no blakus platformas. Nu i pie irsas. Tiek iegādāta biļete uz nākamo. Vismaz bez stresa. Bet dienas laikā muļķīga sarakste ar 1188 ķiterpārvaldnieku sanāca gan. :) Jelgava ir klāt. Ja pilnīgi godīgi, tad neatceros, kad būtu skaidrā ieradies šajā pilsētā pēdējo reizi. Tomēr patīkama pārmaiņa. I pilsēta citādāk izskatās - var pozitīvi novērtēt gan daudzkur izvietotos suņukaku maisu taru likvidācijas punktus parkus un zaļajos stūros, gan afišu stabu gaismotos papildinājumus, kuri cenšas norādīt i pareizu laiku un datumu, i temperatūru pēc Celsijonkuļa. Tobrīd +3,8. Nospļaujoties uz 15% uzcenojumu, pērkot busa biļeti uz Dobeli a-ostā nevis pašā mikriņā, tas tiek arī izdarīts - gan nospļauts, gan pārmaksāts. Toties zinu, ka nedrīkst iet un iet, līdz zemē krīt.
Biju jau veicis kartogrāfiskā materiāla priekšizpēti un ar ielas atrašanu nebija ne mazākās aizķeršanās. Iela bija visai interesanta - tika novērota gan neapzīmēta transformatora būda, gan spēļu zāle, gan "novākojis" bulku vāģis. Ja godīgi, biju pārsteigts uzzinot, ka pieguļošā Alunāna parka vietā reiz ir bijuši Vecticībnieku kapi. Un arī tas, ka ielas galā ir Jelgavas Valsts ģimnāzija, uz kurai pieguļošo sporta zāli ir diezgan bieži braukts, dzertas "bērzu sulas" un maurots līdz aizsmakumam par BK "Zemgale". Mūžu dzīvo, mūžu mācies! Bet tāds jau ir šo ceļojumu mērķis. Par to prieks. Jebkurā gadījumā - Visizglītojošākā iela. Manā izpratnē, protams.
Uz Dobeli...
Iela nu apskatīta, laiks vēl ir gana. Taču pastaiga un ceļā pavadītais laiks ņem virsroku bada ziņā pār kārtējo smēķi. Tādēļ došanās uz Rimčiku pēc lašu maizēm ir visai lōģisks solis. Pa ceļam visai likumsakarīgs ir fakts, ka bārda, rūķu cepure ar zvaniņu un sarkana jaka ir iedrošinošs moments vietējam kolorītam veikt strēlnieka cienīgus manevrus, lai ar familiāru uzrunu "sveiks, Salatēv!" atbrīvotu mani no kārtējās cigaretes. Šoreiz par labu manām plaušām. Piezīmēšu, ka kopā šadi izgājieni no vietējā kolorīta bija pavisam trīs. No kuriem tieši divas trešdaļas bija ar vēršanos pie manis kā iedomāta, bet sezonāla tēla.
Buss uz Dobeli. Notiesātais kaloriju avots silda. Dobele. Pēc izkāpšanas silda arī Saule. Taču kā jau katrai sevis cienošai dobelniecei pienākas, sākas tielēšanās - tā kā ar tevi pa labam, tā kā apvainojās. Tā kā dos, tā kā nedos. Respektīvi, pa brītiņam spīd, pabrītiņam smidzina, pa brītiņam abi reizē - ūdu sapratīsi no viņas.
Ja ar Jelgavas Jāņa ielu nedaudz bija problēmas tās definēšanā, tad Dobeli ir pavisam citādi. Ir pat divi varianti. Izstaigājot no viena gala līdz otram, Vislabāk Meliorētākās statuss pagaist un palieku pie Visjēgpilnākās raksturojuma. Vaicāsiet, kādēļ gan labi koptas privātmājas bez pārliekas greznības un pārticības pazīmēm var ko tādu paveikt. Šoreiz āķis nav ēkās, bet gan ielas ģeogrāfiskajā novietojumā - vienā ielas galā ir Kooperācijas iela, kurai netālu no Jāņa ielas pienāk Spodrības iela. Bet otrā galā ir Robežu iela. Ilgi pat nedomājot viss rezumējās tēzē, ka Jānim un spodrībai vajag kooperēties, bet visam ir savas robežas. Kā tuvējā grāvja ūdenī būtu skatījušies!
Uz Tukumu...
Pa ceļam uz stopēšanas spotu, kurš šķita tālāk nekā realitātē, pateicoties gaisā mirdzošās Dobelnieces agresivitātes pazīmēm, noslēpjoties aiz mēkuļa, kurš tad arī gāza kā jau 30. decembrim pienākās, neiztika bez interesantiem piedzīvojumiem un novērojumiem pilsētā. Pirmām kārtām jau te:
Kāds var izstāstīt, kāda banāna pēc tas viss ir vienuviet? Iespējams, ka Jauniešu domes paspārnē darbojas Jauniešu izglītības un iniciatīvas centrs "Saspraude", kura mērķauditōrija ir cilvēciņi zem 18 gadiem. Taču apakšējā centrā jau ir vecāki jaunieši, kuri ir pārlieku izrādījuši iniciatīvu un tagad jau ir spiesti domāt par veselību. Nu varbūt arī. Neskaties citu makā un nelien svešās biksēs. Vienīgi var pamēģināt pastaigāt svešās kurpēs. Kā to aicina Depešmōde.
Otrs novērojums bija pie domes ēkas, kur viens no pa visu pilsētu sastādītajiem sņegovikiem vienā azotē tur spuldzīti, bet ar otru roku piespiedis sev radiatoru. Nē! Šoreiz ne to ar sešām ciskām, bet parasto - pie sienas stiprināmo siltumelementu.
Un kāds mesidžs te ir? Sniegavīrs, kurš nav aizdomājies līdz tam, kas viņam varētu būt labāk (jo idejas spudzīte azotē), sildās? Visai pašnāvnieciski.
Vēl ir arī otra doma - netērē elektrību (nemaksā AS "Latvenergo - tobiš valstij), bet atbalsti vietējos (SIA "Dobeles enerģija). Ja tā, tad te jau parādās kārtējais "valsts valstī" modelis. Šī ideja sāk rādīties nedaudz ticamāka, jo, soļojot uz šoseju, pāri ielai ejošie sīči pēc pasveicināšanas skaidri un gaiši paprasa 20 santīmus. No vienas puses pozitīvi, jo nav Jelgavas kaitīgo ieradumu piekopēju pēdās gājēji (smēķu akcīze un nodokļi aiziet valstij), bet no otras puses nepatīk, jo prasa investīcijas no tūristiem tiešā veidā (nauda aizies vietējo uzņēmumu kabatā).
Nu i mārrutks ar visu. Investīcijas sīčiem iet gar degunu, un esmu jau pie Kuršiem, lai otrā mašīna ar tikko iegādātu metināmo aparātu (atkal nejaukt ar alkoholu!) vedošiem diviem darbarūķiem mani savāktu un aizvestu līdz Anneniekiem. Piezīmēšu, ka pļukstens ir tikai 11:50! Tas atkal priecē!
Vējels un lietus atkal samērcē tik tikko izžuvušo rūķmici. Un bārdu. Taču nepaiet ne pieci mineti, kad varu, tvaicējot salijušo, sviedrēt ciet logu kārtējam pozitīvajam letiņu kungam, ar kuru pārspriežam jaunieviešamās valūtas plusus un mīnusus, ātrumu uz ceļiem un latviešu palīdzības izpausmes nemateriālu labumu gūšanā, proti, atsaucību ķibelēs uz ceļiem.
Pagrieziens uz Tukumu. Patīkami, ka vairs nelīst. Sāk parādīties kapargoba. Plašāk pazīstama kā varavīksne.
Te ir pavisam traki. Aš aizsmēķēt nepaspēju, kad pirmais transports mani uzņem. Nu nē. Traki, protams, ka nav! Pēc pārgājiena no Kuldīgas uz Kabili Ticība stopētāju ņēmējiem ir atgūta. Varavīksne ir pāraugusi gandrīz pilnu dubulto varavīksni, kuras gals seko mums pa blakus esošo lauku. Salonā jauki dzīvojās divi bērni, no kuriem vienam ir ap 7-8 mēnešiem, bet otrs skaidrā (atkal, lūdzu, neiepīt alko!) un perfektā angļu mēlē dzied līdzi fōnā skanošajam rādžiņam. Patīkama saruna ar auto īpašnieci par kariņu ar pašvaldību par apsaimniekojamo īpašumu problēmām un par stopēšanas īpatnībām un sliktākajām pieredzēm šajā jomā. Un klāt jau ir Tuķis. Tīrais laiks ar trijām mašīnām 1h un 5 min!
Galā sagaida pārsteigums - Nokia's kartes gļuko. Un paliek vairs tika Wāzes sniegtie pakalpojumi. Bet arī tas ir sīkums un labais garastāvoklis, nedaudz atmiņas palīdzības un pāris minūšu saruna ar māmiņu jau ir novedusi mani līdz
Principā tas arī šoreiz bija viss. Tālāk gan nekas īpašs - zvans Agnim par to, ka esmu gatavs palīdzēt alus likvidācijā un pārtikas ražošanā pasākumam "1+1", sparīgs sitiens sev pa galvu imitācija improvizācijas teijātera ietvaros, lērums ar degvielu (šoreiz gan droši var domāt par žūpību! :) ), Alias līdz 7:30 rītā, karstmaizes ar lērumu krējuma liķiera, vietējā čaļa apeņu demonstrējums tieši man uz Tukuma stacijas perōna un Jūrmalas Jāņa ielas atlikšana ieraugam uz 2014. gadu. Da nē! Jokoju. Viss bija tiešām īpaši un jauki! :)
Līdz nākamajai reizei Jāņu ielās!
Ļ.
